Kalcijs

Kalcijs (Ca) var atstāt sausu pēcgaršu.

Kalcijs stiprina kaulus, zobus un audus, atbild par nervu impulsu darbību. Ja ikdienā ēdat piena produktus, tas ir pietiekami. Laba alternatīva var būt kalciju saturošs ūdens.

Kalcijam ir būtiska nozīme skeleta un zobu veidošanā un uzturēšanā. Kalcijs nervu un muskuļu šūnās atbild par impulsu un hormonālo signālu pārraidi. Tas regulē arī dažādu enzīmu aktivitāti, tam piemīt pretiekaisuma un antialerģiskas īpašības.

Ikdienā nepieciešams: apmēram 1000 mg. Jauniešiem un senioriem ir būtu jāuzņem vairā kalcija.

Īpaši daudz kalcija ir pienā un sierā. Ja ikdienā neēdat piena produktus, kalciju saturošs minerālūdens ir lieliska alternatīva.

Ja uzturā pietrūkst kalcija, organisms no paņem no skeleta kauliem, kas ilgtermiņā var izraisīt osteoporozi jeb "kaulu zudumu". Tas īpaši skar vecākus cilvēkus, galvenokārt sievietes. Kalcija deficīts var izraisīt arī galvassāpes, muskuļu spazmas un aizkaitināmību. 

Pārtika, kas visvairāk satur šo elementu.

Hlorīds

Hlorīds (Cl) garšo sāļi un nedaudz rūgteni.

Hlorīds kopā ar citiem minerāliem ietekmē osmotisko spiedienu šūnās un ķermeņa skābju - sārmus līdzsvaru.

Kopā ar ūdeņradi tas veido sālsskābi kuņģī un tādējādi veicina gremošanu. Ja organismam pietrūkst hlorīda, simptomi ir kuņģa skābes veidošanās traucējumi, var būt arī caureja.

Hlorīds kā kuņģa sulas sastāvdaļa nodrošina skābju un sārmu līdzsvara saglabāšanu.

Hlorīda deficīts var izpausties muskuļu spazmās vai sirds disfunkcijā.

Pārtika, kas visvairāk satur šo elementu.

Oglekļa dioksīds

Ūdenī oglekļa dioksīds (CO2) reaģē ar ūdeni, veidojot ogļskābi (H2CO3). Oglekļa skābe var zaudēt protonus, veidojot bikarbonātu (HCO3) un karbonātu (CO3). Šajā gadījumā ūdenī protonu atbrīvo, samazinot pH līmeni. Tāpēc gāzēti ūdeņi vienmēr būs ar pH zemāku par 7.

Komplekso ķīmisko līdzsvaru raksturo, izmantojot divus skābes līdzsvara vienādojumus.

Varš

Varš (Cu). Šī kompleksā minerālviela palīdz uzlabot smadzeņu darbību, mazināt artrītu un kakla infekcijas, dziedēt ādu, uzlabot hemoglobīna līmeni, paaugstināt imunitāti.

Parasti tas ir saistīts ar dzelzs absorbāciju un asinsrites sistēmas atvieglošanu.

Pārtika, kas visvairāk satur šo elementu.

Fluors

Fluoram (F) ir salda un ziepjaina garša, tam ir ļoti svarīga loma kaulu un zobu struktūrā. Fluors saglabājas zobos un var kavēt zobu kariesu. Tas palielina arī kaulu blīvumu.

Fluora deficīta rezultāts var būt trausli kauli un slikti zobi. Fluorīda daudzums, kas ir dabīgā ūdenī, var būt gan virs, gan zem ieteicamā līmeņa.

Uzmanību: pārāk daudz ir arī neveselīgi. Bērniem un pusaudžiem ir nepieciešams fluors augošiem zobiem, taču to nevajadzētu lietot pārāk daudz. Tāpēc likumdevējs ir noteicis atbilstošu atsauci to minerālūdeņu marķējumam, kuros fluorīds ir vairāk par 1,5 mg/l. Ilgstoši šāds ūdens nav ieteicams katru dienu dzert bērniem līdz 7 gadu vecumam.

Fluorīds lielākās koncentrācijās parasti ir atrodams arī tējā, kafijā, jūras veltēs, spinātos, vīnogās, rozīnēs, burkānos un vīnā, kā arī gurķos, dillēs, tomātos, sparģeļos, pupiņās, zirņos, baltajos rīsos un kartupeļos.

Ir svarīgi zināt, ka dabīgais fluorīds un industriāli ražotais sintētiskais fluorīds ir būtiski atšķirīgas vielas.

Pārtika, kas visvairāk satur šo elementu.

Dzelzs

Dzelzs (Fe) primārā loma ķermenī ir saistīta ar hemoglobīna veidošanos, kas nodrošina asinsriti un dažādu orgānu apgādi ar skābekli.

Bez dzelzs iestājas anēmija, kas izpaužas kā muskuļu vājums, nogurums, kuņģa-zarnu trakta traucējumi un kognitīvās darbības traucējumi.

Tas ir galvenais elements, lai nodrošinātu pareizu ķermeņa metabolismu, muskuļu aktivitāti, smadzeņu darbību un ķermeņa temperatūras regulēšanu.

Turklāt tas palīdz uzlabot imunitāti un atbrīvoties no bezmiega un nemierīgo kāju sindroma.

Pārtika, kas visvairāk satur šo elementu.

Sulfāts

Sulfāts (SO4/H2SO4) ir mazliet sāļs un rūgts. Sulfātam ir svarīga loma tauku vielmaiņas un aknu detoksikācijas procesā.

Tas palīdz uzlabot gremošanu, stimulē zarnu un žults darbību.

Minerālūdeņi ar augstu sulfātu saturu var stimulēt gremošanu. Tas darbojas kā viegls caurejas līdzeklis, bet neveido atkarību.

Tie, kuri regulāri lieto sulfātu saturošu minerālūdeni, dabīgā veidā stimulē zarnu darbību un aizkavē aizcietējumu rašanos.

Lietojot kopā ar magniju un kalciju, sulfāta iedarbību var pastiprināt.

Borāns

Borāns. Bora hidrīdi (arī boraņi) ir bora ķīmiskie savienojumi ar ūdeņradi.

Jodīds

Šī ir sekundāra joda forma, taču tā ir ļoti svarīga vairākām ķermeņa funkcijām.

Galvenokārt tas ir saistīts ar vispārējo vairogdziedzera funkciju, un tās trūkums var izraisīt asiņošanu.

Jodīds ir vitāli svarīgs tiroksīna (T4) ražošanai, bez kura organismā var samazināties vielmaiņas ātrums un veidoties holesterīna paaugstināšanās. 

Pārtika, kas visvairāk satur šo elementu.

Litijs

Litijs (Li) ir dabā sastopams mikroelements, gkt., jūras aļģēs, pienā, olās, kartupeļos u.c..

Litijs viegli veido ķermeņa sāļus, kas ir nepieciešami šūnu mijiedarbībai, t.sk. nātrija plūsmai caur organisma muskuļu un nervu šūnām.

Litijam ir potenciāli nozīmīga loma depresijas gadījumā. Japānas un Austrijas zinātnieki ir konstatējuši, ka vietās, kur ūdens satur litiju, cilvēki daudz mazāk cieš no depresijas.

Uzturā izmantojamā ūdenī nedrīkstu būt vairāk par 7,5 mg/l litija.

Magnijs

Magnijam ir rūgta garša, dažreiz tas var dot saldu pēcgaršu.

Magnijs ir ļoti svarīgs elements sirdij.

Tas tiek uzskatīts par pretstresa minerālu, un ir nepieciešams ādas apgādei ar barības vielām. Magnijs ir svarīgs nervu impulsu pārvadīšanai, tas palīdz muskuļiem atslābināties.

Magnijs organismā aktivizē vairāk nekā 300 enzīmu un regulē elektroķīmiskos impulsus.

Ikdienā nepieciešams: 350 mg vīriešiem, 300 mg sievietēm, 400 mg jauniešiem. Lielāks daudzums magnija nepieciešams grūtniecēm, sportistiem un cilvēkiem stresa situācijās.

Magnija deficīta izpausmes: kāju krampji, migrēna, galvassāpes, sirds- un asinsrites orgānu darbības traucējumi, var būt lielāks trombozes risks.Pārtika, kas visvairāk satur šo elementu.

Pārtika, kas visvairāk satur šo elementu.

Mangāns

Mangānam (Mn) ir svarīga loma ķermeņa metabolisma, osteoporozes, noguruma, reproduktīvo orgānu, sastiepumu, iekaisumu, smadzeņu darbības un epilepsijas ārstēšanā.

Nātrijs

Nātrijam (Na) ir sāļa garša.

Kopā ar hlorīdu un kāliju tie regulē šķidrumu līdzsvaru organismā, kas nepieciešams nervu un muskuļu darbībai, enzīmu aktivizēšanai. Visbiežāk nātriju uzņemam ar sāli saturošiem produktiem.

Ikdienā nepieciešams apt. 3000 mg nātrija un 3000 mg hlorīda. Sportistiem ir vajadzīgs vairāk nātrija.

Nātrija deficīts var izraisīt vājumu un krampjus, pat līdz asinsrites kolapsam, īpaši sportā.

Uzmanību: nātrijs nav tas pats kas vārāmā sāls. Bieži dzirdam brīdinājumus par par nātrija pārdozēšanu, parasti saistībā ar sāli uzturā. Vārāmā sāls ir ķīmiskais savienojums - nātrija hlorīds. Minerālūdeņi parasti satur nātriju bikarbonāta formā un tikai ļoti mazos daudzumos, piemēram, nātrija hlorīda veidā.

Ja ievērojat diētu ar mazu sāls daudzumu, lietojiet minerālūdeņus ar zemu nātrija saturu.

Pārtika, kas visvairāk satur šo elementu.

Amonijs

Amonijs (NH4) Pasaules veselības organizācija nav noteikusi pieļaujamo amonija jonu koncentrāciju dzeramajā ūdenī saistībā ar iedarbību uz cilvēka veselību. Parasti amonija jonu koncentrācija dzeramajā ūdenī ir ievērojami zemāka par tām koncentrācijām, kas varētu toksiski iedarboties uz cilvēka organismu. Pētījumos atzīmē toksiskos efektus pie amonija līmeņa virs 200mg/kg ķermeņa svara. Gruntsūdeņos amonija daudzums parasti ir mazāks par 0,2 mg/litrā. Augstāks dabīgais amonija saturs (līdz 3 mg/l) ir sastopams slāņos, kas bagāti ar humīnu vai dzelzi, vai mežos. Virszemes ūdeņi var saturēt līdz 12 mg/l. Amonijs ir dabiska daudzu pārtikas produktu sastāvdaļa. Amonija savienojums nelielos daudzumos (<0,001-3,2%) tiek pievienots arī pārtikas produktiem kā skābes regulētāji, stabilizatori, aromatizējošas vielas un fermentācijas palīglīdzekļi. Aprēķinātais dienas amonija patēriņš pārtikā ir 18 mg, ieelpojot mazāk nekā 1 mg. Avots:http://www.who.int/water_sanitation_health/dwq/ammonia.pdf

Nitrīts

Nitrīts (NO2). Nitrīti iekļūst cilvēka ķermenī divos veidos: tiešā veidā vai ar nitrātiem, kas gremošanas traktā (galvenokārt mutes dobumā, arī kuņģī vai zarnās) tiek pārvērsti nitrītos, fermenta nitrātu reduktāzes iedarbībā.

Nitrītu klātbūtne norāda uz ūdens piesārņošanos.

Eiropas Savienībā nitrītu pieļaujamā dienas deva ir 0,1 mg/kg masas (nātrija nitrīta veidā)

Nitrāti

Nitrāti (NO3). Nitrātu klātbūtne norāda uz ūdens piesārņojumu.

Nitrātiem ūdenī var būt arī dabīga izcelsme, bez ūdens ķīmiskā piesārņojuma. Ģeologi ir novērojuši, ka dabīgā veidā nitrātu daudzums var būt pat līdz 15mg/l.

Neliela nitrātu klātbūtne ir atrodama pat ūdeņos, kuros šķietami tiem nevajadzētu būt. Piemēram, ledāju ūdeņos, kur simtiem kilometru attālumā nenotiek nekādas saimnieciskās darbības.

Nitrātus mēs uzņemam ar pārtiku vai dzeramo ūdeni. Tie ir nekaitīgi pieaugušajiem bez zarnu problēmām, ja netiek pārsniegtas robežvērtības. Salīdzinot ar krāna ūdeni, minerālūdeņiem pārsvarā ir ļoti zemi nitrātu rādītāji.

Minerālūdeņi ir vairāk aizsargāti no vides ietekmes, piemēram, mēslošanas un tamlīdzīgiem līdzekļiem, jo avoti parasti ir dziļi pazemē, un tie tiek regulāri testēti.

Nitrātu robežvērtības ir:

0-1 mg/l - izcili,

1-4 mg/l - ļoti labi,

4-7 mg/l - labi,

7-10 mg/l - pieņemami,

10-50 mg/l - normas robežās.

Bet ja NO3 un NO2 piesārņojums nav norādīts uz pudeles, tas nenozīmē ka to tur nav.

Skābeklis

Skābeklis. Normālos apstākļos skābeklis veido vienkāršu vielu ar diatommolekulām ar ķīmisko formulu O2.

Dabā skābeklis atrodas visos skābekļa savienojumos (lielākajā daļā sāļu un visos oksīdos - ūdenī, silīcijā (kvarca smilts), karbonātos).

Skābekļa koncentrācija ūdenī ir ļoti svarīgs rādītājs. Parasti tas ir līdz 14 mg/l, kad runa ir par dabīgiem ūdeņiem, dažreiz pat vairāk.

Tajā pašā ūdenī, kas plūst no krāna, skābeklis ir daudz mazāk, un to ir viegli izskaidrot. Ūdens iet cauri vairākiem attīrīšanas posmiem, un izšķīdušais skābeklis ir ārkārtīgi nestabils savienojums.

Gāzes apmaiņas rezultātā ar gaisa padevi lielākā daļa no tā vienkārši pazūd.

Fosfors

Fosfors (P) ir neatņemama organisma sastāvdaļa, kas palīdz mazināt muskuļu vājumu, uzlabot kaulu veselību un smadzeņu darbību, attālināt novecošanos, mazināt seksuālo vājumu un optimizēt ķermeņa metabolismu.

Selēns

Selēns (Se) dabā ļoti reti ir sastopams brīvā veidā, bet tā funkcija organismā ir būtiska. Tas ir viens no visspēcīgākajiem minerālvielu antioksidantiem un piedalās dažādās organisma šūnu reakcijās. Samazināt brīvo radikāļu veidošanos ir tikai viena no selēna funkcijām.

Selēns ir arī būtisks faktors kaulu augšanai, kopā ar kalciju, varu un cinku.

Pieauguša cilvēka organismā ir līdz 20 mg selēna. Tas galvenokārt ir aknās, nierēs un liesā. Tas ir kā antioksidants, kas palīdz organismam cīnīties pret brīvajiem radikāļiem, mazina iekaisumus un kavē šūnu novecošanos. 

Pārtika, kas visvairāk satur šo elementu.

Kopējais Silīcijs

Silīcija skābe (Si/SiO2/H2SiO3), ko sauc arī par silīciju, ir labsajūtas un skaistuma minerāls, kas garšo neitrāli.

Silīcijs palīdz stiprināt nagus, matus un ādu, stimulē kolagēna un elastīna sintēzi organismā. Silīcijs ir nozīmīgs katram organismam. Silīcijs ir skābekļa un silīcija savienojums.

Silīcijam ir svarīga loma kaulu veidošanā, tas veicina kalcija uzsūkšanos. Cīpslu un saistaudu stiprums ir atkarīgs arī no pietiekama silīcija daudzuma organismā, tas stiprina imūnsistēmu.

Silīcija deficīts organismā var būt par cēloni kaulu mīkstumam (osteoporozei), trausliem nagiem un matiem, bālai, grumbaina ādai u.c.

Silīcijs dabā nav sastopams tīrā veidā, tas vienmēr ir savienojumā ar skābekli - kā silīcijskābe.

Pārtika, kas visvairāk satur šo elementu.

Silīcija dioksīds

Silīcija dioksīds (Si/SiO2/H2SiO3), ko sauc arī par silīciju, ir labsajūtas un skaistuma minerāls, kas garšo neitrāli.

Silīcijs palīdz stiprināt nagus, matus un ādu, stimulē kolagēna un elastīna sintēzi organismā. Silīcijs ir nozīmīgs katram organismam. Silīcija dioksīds ir skābekļa un silīcija savienojums.

Silīcijam ir svarīga loma kaulu veidošanā, tas veicina kalcija uzsūkšanos. Cīpslu un saistaudu stiprums ir atkarīgs arī no pietiekama silīcija dioksīda daudzuma organismā, tas stiprina imūnsistēmu. Silīcija deficīts organismā būt par cēloni kaulu mīkstumam (osteoporozei), trausliem nagiem un matiem, bālai, grumbaina ādai u.c.

Silīcijs dabā nav sastopams tīrā veidā, tas vienmēr ir savienojumā ar skābekli - kā silīcijskābe.

Pārtika, kas visvairāk satur šo elementu.

Sulfāts

Sulfāts (SO4) ir mazliet sāļs un rūgts.

Sulfātam ir svarīga loma tauku vielmaiņas un aknu detoksikācijas procesā. Tas palīdz uzlabot gremošanu, stimulē zarnu un žults darbību.

Minerālūdeņi ar augstu sulfātu saturu var stimulēt gremošanu. Tas darbojas kā viegls caurejas līdzeklis, bet neveido atkarību. Tie, kuri regulāri lieto sulfātu saturošu minerālūdeni, dabīgā veidā stimulē zarnu darbību un aizkavē aizcietējumu rašanos.

Lietojot kopā ar magniju un kalciju, sulfāta iedarbību var pastiprināt.

Arsēns

Zemā koncentrācijā arsēns ir atodamst dabā. Tas atrodas augsnē minerālvielās, un tas var nokļūt arī gaisā, ūdenī un zemē ar vēja palīdzību un notekūdeņiem. Neskatoties uz to, ka arsēns ir pazīstams kā nāvīga inde, tas ir būtisks mikroelements dažiem dzīvniekiem, un atsevišķos gadījumos varbūt pat noderīgs cilvēka veselībai. Maksimālais atļautais arsēna daudzums bērnu ūdenī ir 0,005 mg/l. Arsēns ir viens no toksiskākajiem elementiem, ko var atrast dabā. Neskatoties uz tā toksisko iedarbību, neorganiskās arsēna saites nelielos daudzumos uz zemes dabiski rodas pašas no sevis. Cilvēks var saskarties ar arsēna iedarbību, izmantojot pārtiku, ūdeni un caur gaisu. Arsēna līmenis pārtikā ir samērā zems. Bet arsēna līmenis zivīs un jūras veltēs var būt augsts, jo zivis absorbē arsēnu no ūdens, kurā dzīvo.